-
Obsesīvi-kompulsīvie traucējumi
Nr. | Название главы | Стр. |
Obsesīvi – kompulsīvie traucējumi | 3 | |
Obsesīvi – kompulsīvo traucējumu simptomi | 4 | |
Obsesīvi – kompulsīvo traucējumu ārstēšana | 6 | |
Izmantotā literatūra | 9 |
Lielākā daļa obsesīvi – kompulsīvo traucējumu pacienti piedzīvo gan apsēstības, gan piespiedu darbības. Ja apsēstība ietver nereālas mokošas bažas par kaitējumu, piemēram, būt atbildīgam par nelaimes gadījumu vai bailes par piesārņošanu, kopā ar izvairīšanos no situācijām, kurās šis kaitējums var notikt, tad parasti tas saistās ar piespiedu darbībām, kuras uz laiku samazina izraisīto trauksmi, piemēram, pārmērīga kaut kā pārbaudīšana vai tīrīšanas rituāli. Apsēstības, kas ietver vajadzību pēc simetrijas vai kārtīguma, parasti saistās ar skaitīšanas, pavēlēšanas un rīkošanas piespiedu darbībām, nepamatotām bailēm un domām par iespējamo agresivitāti vai seksuālām darbībām, un mājas nožogošana. Cilvēki visos vecumos, bet it īpaši bērni, var iesaistīt arī savus ģimenes locekļus savās apsēstībās. Pārmērīgas šaubas, vajadzība pēc pilnības, kauns un pataloģisks riska novērtējums, ir pacientu domas, kas ir pamatā gandrīz visām apsēstībām.
Lai noteiktu obsesīvi – kompulsīvo traucējumu diagnozi, simptomiem ir jāmazina cilvēka efektivitāti, it īpaši pasliktinot tā fiziskās spējas. Pat bērni un vairāki pieaugušie pacienti, saprot savu domu un uzvedību bezjēdzīgumu, dēļ kā arī šie cilvēki vēlas no tiem tikt vaļā [2].
Obsesīvi – kompulsīvo traucējumu ārstēšana
Obsesīvi – kompulsīvie traucējumi, ja tos neārstē, nepāriet. Ir pierādīts ka efektīvākie ārstēšanas veidi ir psiholoģiska ārstēšana un ārstēšana ar medikamentiem, bet, protams, jauniešiem ārstēšana ar medikamentiem nav ieteicama.
…
Obsesīvi – kompulsīvie traucējumi ir pazīstami jau vairāk kā 300 gadus. Katrs posms obsesīvi – kompulsīvo traucējumu vēsturē ir ietekmējis šo traucējumu vēsturi intelektuāli un zinātniski. Agrīnās teorijas par obsesīvi – kompulsīvo traucejumu cēloni uzsvēra reliģijas nozīmi. Angļu rakstnieki 18. un 17.gadsimtā šos traucējumus attēloja kā sātana darbus. Arī pat šobrīd ir daži pacienti, kas domā, ka tā ir dēmonu rīcība, un viņi iet meklēt risinājumus eksorcismā. Francūži 19.gadsimtā uzsvēra, ka centrālā loma ir šaubām un neizlēmībai. 1837.gadā Francijas klīnicists Eskvirols (Esquirol) izmantoja terminu „folie du doute” (apšaubāmais neprāts), lai atsauktos uz šo simptomu kopu. Vēlāk franču rakstnieki uzsvēra gribas zudumu un zemu garīgo enerģiju, kā obsesīvi – kompulsīvo traucējumu simptomu pamatu.....
