“…Jaunajos laikos cilvēks savu esamību pasaulē sāk apjaust kā kaut ko nozīmīgu šai pasaulei un viņam pašam. Kaut arī šīs izjūtas rašanos un arī pastāvēšanu būtiski veicināja reliģiskie motīvi (protestantisms), galarezultātā izveidojās laicīga vēstures izpratne, kuras perspektīvā pasaulē viss mainās, pilnveidojās un attīstās. Šā uzskata kulminācija bija XIX gs. evolucionistiski progresiskais skatījums uz pasauli un cilvēka perspektīvām tajā.
XIX gs. arī tiesības izpratnes jomā uzskatāms par vēsturiskās domāšanas ziedu laikiem. Uz šo laikmetu attiecināma nopietnas intereses un pētniecības rašanās tiesības vēstures jomā. Konceptuālā ziņā tiesības vēsturiskās izpratnes pirmatklājēji bija tā sauktās vācu vēsturiskā tiesības skolas pārstāvji un viņu uzskati zināmu ievērību guva arī citās zemēs.
Viņiem līdztekus kaut kādā mērā līdzīga, bet dažos būtiskos aspektos atšķirīga tiesības vēsturiska izpratne neapšaubāmi saskatāma arī K. Marksa un F.Engelsa darbos. Anglijā savu tiesības vēsturisko koncepciju izstrādāja sers Henrijs Samners-Meins…”1.…
