Cik es sevi atceros, jau no laika galiem esmu bijusi spītīga, un zinu – gan labā nozīmē, gan sliktā. Savā ziņā spītība audzina raksturu, ja ne spītētāja, tad vismaz tā, kas ir līdzās.
„Sliktā” spītība – tā mani bija apciemojusi bēnrībā, kad iespītējos – neiešu tur vai nedarīšu šo, manuprāt, jau tad mans EGO bija liels, un mēģināja sevi neierobežot. Spītības rezultātā apkārtējie pierada pie tā, ka man ir savs viedoklis, un ka bez man jautāšanas nekas daudz nenotiks. Nokaunos par to spītību, kuras dēļ mēs ar māsu nokavējām sabiedriskos transportus, kauns arī par tām reizēm, kad tā bija nevietā pie pusdienu galda, bet ar laiku šī sliktā spītība manī iepotēja spītību, kas mani darīja stiprāku!
„Labā” spītība – nebaidos teikt, ka katrā no uzskatu cilvēkiem sēž labā spītība, kas vada mūs, lai neieietu neceļos. …
