Nāves ētika

Ievads

Visu organisko pasauli raksturo universālais dzīvā un mirušā pretstats. Šīs divas pasaules ir pilnīgi atšķirīgas savā kārtībā , struktūrā un ritmā . Katrs dzīvais organisms nes sevī savas iznīcības iespējamību ārējās pasaules ietekmes rezultātā un nepieciešamību iekšēju faktoru darbības rezultātā. Ir jāpierod pie domas, ka katras dzīvības sākumā ir ieliktas arī tās beigas. Tikai nedzīvajā pasaulē viss ir mūžīgs, nemainīgs. Taču dzīvība nepārtraukti atrodas attīstības procesā, kas savukārt saistīts ar mūžīgu maiņu un tapšanu, un, protams, ar katras atsevišķas būtnes bojāeju. Visas organiskās dabas riņķojumu un cikliskumu raksturo triāde – dzīve-nāve-jauna dzīve. Tas nzīmē, ka vienam organismam ir jaiet bojā , lai dotu dzīvību un vietu citam,kurš būs piemērotāks jaunajiem apstākļiem

Iztirzājums

Cilvēks ir dabas un pirmām kārtām dzīvās dabas daļa. Viņa eksistence nevar atcelt dabas vispārējās likumsakarības, kuras atspoguļo minētā triāde. Taču cilvēks ir tāda dabas daļa, kas pakļaujas ne tikai bioloģiskajām ,bet arī sabiedriskām likumsakarībām. Iekļaudamiesnoteiktās sociālās attiecībās, cilvāks ir pirmā un vienīgā būtne, kurai data spēja izveidot savu attieksmi pretpasauliun sevi, ieturot distanci no aklas nepieciešamības, kas valda pārējā dabā. Dzīvajam kopumā ir tieksme uz nāvi , bet cilvēkam vēl pieder attieksme pret nāvi (un ne tikai, protams, arī pret citiem dzīves jautājumiem). Cilvēka būtība izpaužas tieksmē uz attieksmi, un tādēļ tieši viņam nāve kļūst par rūpju un pārdomu priekšmetu, kas izpaužas arī tendence atmunēt , atrisināt tās noslēpumu. Cilvēks apzinās, ka viņš dzīvo un tieši tas atšķir viņu no pārējāsdabas. Taču līdz ar pazinātu attieksmi pret dzīvi neizbēgami top attieksme pret nāvi. Tāpēc, piemēram, nāves bailes ir garīga parādība un raksturo cilvēku kā ar apziņu apveltītu būtni.

…