-
Sokrats - sava laika varonis vai noziedznieks?
Domātāja būtiskākais atklājums ir tas, ka filozofiskās izziņas priekšmets ir zināšanas kā tādas. Kā Sokrats teicis : „ Zināšanas rada dvēseles mieru, harmoniju, kas līdzinās laimei.” Sokrats parāda to , ka skaistais eksistē kā tāds, pats par sevi. Tas nav atkarīgs no skaistā izpausmēm.
Slavenais Sokrata izteiciens : „Es zinu, ka neko nezinu” pauž viņa attieksmi pret dievišķo gudrību. Tas ietver atziņu, ka viņa gudrība ir nieks dievu gudrības priekšā. Sokratam bija ironiska attieksme pret sevi un citiem, paužot, ka : „Gudrs ir tikai Dievs”, bet cilvēka gudrība vienmēr ir ceļā un vienmēr ir meklējumos. Es uzskatu, ka tas jau vien izsaka to, ka Sokrats nekādā mērā nav bijis sava laika noziedznieks, jo tā slavējis un godinājis Dievu. Pat tad, kad Delfu orākuls viņu bija atzinis par pašu gudrāko vīru, viņš tomēr vienmēr uzskatīja, kad kāds par viņu bija gudrāks, pārvarot šķēršļus viņš tiecās aizvien augstāk uz zināšanām, jo tās viņš uzskatīja par galveno cilvēka vērtību. Ne pa velti Sokrata mācības devīze ir „ Izzini pats sevi” , jo cilvēka gudrība vienmēr ir ceļā uz kaut ko jaunu un tā nekas nebūs pilnīga.…
Sokrats ir grieķis, kas dzimis Atēnās, un dzīvojis šeit līdz pat sava mūža galam. Domātājs pats savā mūžā nav sarakstījis nevienu darbu, visus viņa uzskatus ir pierakstījis viņa skolnieks Platons. Runā, ka viņš esot sofists, un, ka viņa runas maitājot jaunatni, graujot tikumus. Tomēr liela daļa atēniešu viņu mīl. Sofisti, sludinot savu mācību, klaiņo pa visu Grieķiju, meklējot maizi un klausītājus, viņi par savu darbu prasa samaksu. Taču Sokrats savu dzimto pilsētu ir atstājis tikai tādēļ, lai kā karavīrs piedalīdamies Peleponēsas karā, stātos pretī savas dzimtās pilsētas ienaidniekiem. Nav, iedomājams, ka Sokrats par savu filozofisko darbību prasītu samaksu. Sokrata filozofija iegūst plašu ietekmi tāpēc, ka Sokrats pats dzīvoja tā, kā mācīja. Galvenokārt viņš pievērsās cilvēkam, cilvēka dvēselei, labā un tikumības, ļaunuma un labuma, lietderīguma un laimes jautājumiem. Orientējās uz absolūto, mūžīgo un nemainīgo. Par to liecina Sokrata skolnieks Ksenofons, kurš teicis, ka :
