Urā, ir pienācis rīts, kad varu doties mimmei uz darbu līdz! Ar miegainām ačtelēm un neveiklām kājiņām, turoties pie vecmāmiņas rokas, aiztipinu līdz ezera malai, kur var sākties man mīļākais piedzīvojums. Vecā, apsūnojusī, bet tik mīļa laiva jau gaida mūs krasta malā. Tās laika zoba izrobotās man šķiet arvien mīļākas ar katru reizi, kad viņai pieskaros. Bet airi, kas guļ rāmi ezera dzidrajā ūdenī, liek sajust spēku rokās ikreiz, kad tie cieši ieguļ manās plaukstās. Bet īstā burvība sākās tad, kad attālinājāmies no krasta. …
