Meistars un viņa prieks
Pēc izglītības vēsturnieks
Pratis 5 valodas
Dzīvojis vientuļi, radinieki nav bijuši
Vinnējis simt tūkstošus rubļu, tādēļ darbu muzejā pametis un sācis rakstīt romānu par Ponciju Pilātu:
“Ai, tas bija viens zelta laiks”
Meistara prieks
Un taisni tad, pagājušajā pavasarī, notika kaut kas vēl brīnumaināks nekā simt tūkstošu vinnēšana.
„tā bija ārkārtīgi liela, 14 kvadrātmetru, - tikai grāmatas, grāmatas, grāmatas un krāsniņa. Cik man bija brīnišķīgi dzīves apstākļi! Ceriņi smaržoja neparasti! Galva no paguruma kļuva viegla, un Pilāts ar joni tuvojās beigām...”
„Mīlestība izlēca mūsu priekšā, tāpat kā no zemes apakšas šķērsielā iznira slepkava, un trāpīja mūs abus uzreiz. Tā ķer zibens, tā trāpa somu duncis! ”
Meistara prieku vairoja arī Margarita, jo viņa atbalstīja, pareģoja slavu, skubināja Meistaru pasteigties un pabeigt darbu.
„Viņa nāca pie manis katru dienu, bet gaidīt viņu es sāku no paša rīta.”
“Nevajag kalt milzu plānus, mīļo kaimiņ, patiešām nevajag! Es, piemēram, gribēju apbraukāt visu zemeslodi. Ko lai dara, izrādās, ka nav lemts. Es redzu tikai mazu daļiņu no šīs lodes. Domāju, ka tas nav labākais no visa, kas uz tās atrodas, bet, vēlreiz atkārtoju, tas nav arī nemaz tik slikti.”
Meistara ciešanas
Pēc Meistara stāstītā saprotams, ka līdz pat dzīves galvenā romāna tapšanai viņa dzīve bijusi mierīga.
Kad romāns par Ponciju Pilātu un Jušua Ha-Nocri tika pabeigts, līdz ar centieniem to publiskot, sākušās nepatikšanas, un Meistars kļuvis bēdu pārņemts.
“Es izgāju dzīvē, turēdams to rokās, un tad arī mana dzīve beidzās.”…
