Balstoties uz empīriskiem novērojumiem, šķiet, ka sociālās problēmas sakņojas pretrunā starp dzīves vajadzībām un to materializēšanas iespējām konkrētās dzīves darbībās, kas kalpo par resursu pamatu. Novērojumi vedina domāt, ka sociālās problēmas ir grūti risināmi, sarežģīti uzdevumi kopdzīvē, ko aktualizē tādu dzīves stāvokļu eksistence, kuri pēc savas dabas ir pretrunā ar pašu kopdzīvi un degradē sistēmu. Dažkārt resursu deficīts spēj izraisīt ļoti nopietnus dzīves stāvokļus, kam seko tik pat nopietnas sekas sociālu problēmu veidā.
Personiskā vērtību orientācija ir principiāls apstāklis, kas ne tikai integrē indivīdu kopienā, bet arī norobežo no kopienas un integrē dzīves telpu. Viņa dzīves iespējas ir tik lielas, cik lielas spēj piedāvāt šī dzīves telpa un personiskā prasme, gudrība to apdzīvot, bet ne vairāk. Šīs telpas parametri ir īpatnējā veidā, caur paša vērtību prizmu lauztas sociālās vajadzības. Tāpēc individuāla problēma, kā „mana problēma” diskrētā veidā ietver sevī arī sociālu problēmu, ja atskaites sistēma ir sociālās vajadzības.
Likumus un normas izstrādā paši cilvēki, un viņu varā ir arī tos mainīt. Tomēr tas nav tik vienkārši, jo tie nav tikai priekšraksti, bet arī vērtības.…
