Akmentiņš Kristīne dzīvi iesaucās. «Es nezinu, kas tas ir, tiklīdz viņa tuvumā esmu, manī saceļas tāds kā naids uz viņu un man gribas vai ar katru vārdu rādīt, cik nepatīkams viņš man ir. Man viņš izliekas kā slīcējs. Viņš pieķeras pie katra nieka vārdiņa. Pie dārza stūra jau tā bija, kā kad mani gribētu uzrunāt.» (kristīne)
Jauns, zaļoksns vīrietis ar veselīgu ģīmi, garām, gaišām ūsām un ļoti sarkanām lūpām sēdēja pie loga. Gaišais, smalkais vadmalas uzvalks stāvēja viņam ļoti dienīgi, stāvā elsiņa krāga, ap kuru kļāvās melna, vienkārša slipsa, bija balta kā sniegs. (autors)
Edgars «Es ar viņu nekad neesmu tinusēs. Es viņam nevaru aizliegt ar mani runāt. Es pret viņu nevaru būt nelaipna. Viņš man nekāda ļaunuma nav darījis. Bet to tev saku un pie tā palikšu: es viņu neprecēšu.» (kristīne)
…
