| Nr. | Название главы | Стр. |
| 1. | Ievads | 3 |
| 2. | Frīdriha Nīčes dzīves gaita | 4 |
| 3. | Frīdriha Nīčes politiskās filozofijas problemātika | 5 |
| 3.1. | Sabiedrības iedalījums | 5-6 |
| 3.2. | Varas griba | 6 |
| 3.3. | Politikas nozīme | 6 |
| 3.4. | Sievietes loma politikā | 6-7 |
| 3.5. | Eiropas politika Nīčes izpratnē | 7 |
| 4. | Nobeigums | 7-8 |
| 5. | Izmantotā literatūra | 9 |
Frīdrihs Nīče ( 1844-1900) nav filozofs vārda parastajā nozīmē. Pats par sevi viņš teicis: esmu priesteris, dzejnieks, zinātnieks un prātnieks. Vēl citiem vārdiem- es esmu dinamīts! Viņa domas uzspridzina visu iepriekšējo laikmetu kultūru, vērtības, priekšstatus. Nekas nepaliek savā vietā. Eiropas filosofija nav pazinusi nevienu tik radikālu un nesaudzīgu domātāju, kāds ir Nīče. [5; 342] Nīče bija mācītāja dēls. Viņa vecāki un to priekšteči , kā no tēva, tā no mātes puses, ir bijuši garīdznieku kārtas. Tie visi bija īsti kristīgi cilvēki. Viņa tēvs, Kārlis Ludvigs Nīče, bija nelielas lauku draudzes mācītājs Rekenas ciematā, netāl no Licenas. Par savu pirmdzimušo dēlu, kas tam pēc četriem laulībā pavadītiem gadiem piedzima, Kārlis Ludvigs Nīče bija ļoti sajūsmināts un ierakstīja baznīcas grāmatā šādus vārdus: „Ai, oktobri, svētīto mēnesi, tu vienumēr atnes man prieku! Bet no visām tavām dāvanām šī ir tā gaišākā un brīnišķīgākā: es kristīju savu pirmdzimušo. Mans dēls, tavs vārds zemes virsū būs Frīdrihs Vilhelms, par piemiņu ķēniņam, manam labdarim, kura dzimumdienā tu esi dzimis.” [...] Nīče studēja filoloģiju vispirms Bonnas augstskolā, kur tolaik lasīja lekcijas daudzinātais filologs Ričls, kuram Nīče kaislīgi pieķērās. „Šis cilvēks,” viņš saka, „ir mana zinātniskā sirdsapziņa.” Kad Ričls 1865. gada rudenī pārgāja par profesoru Leipcigas augstskolā, Nīče viņam sekoja. Ričlam piemita labs audzinātāja takts. Starp citu, viņš deva Nīčem padomu neizšķiest savus spēkus, nododoties pārāk daudzām lietām. „Ja gribat kļūt par stipru vīru, tad izvēlieties sev specialitāti,” viņš sacīja. Leipcigas studiju laikā Nīče iepazīstas personīgi ar Rihardu Vāgneru, un viņu starpā nodibinās tuvas un draudzīgas attiecības. …
Nīče pieder pie asākajiem tradicionālās filozofijas kritiķiem. Viņa darbus raksturo asa novērojumu un analīzes spēja, neatkārtojama un spēcīga valodiskā izteiksme, kā arī skeptiskas izejas pozīcijas un perspektīvisks skatījums. Veicot cilvēka izziņas analīzi, Nīče secina, ka izziņas spēju raksturo nepieciešamība pēc ilgstamības un patstāvīguma. Lai piemērotos šai vajadzībai, cilvēks ir spiests domāt kategorijās un vienojošās struktūrās, kā „esamība”, „patiesība”, „vienotība” utt. Būtībā tās ir vienkāršojumi, kas kalpo tam, lai padarītu pasauli pārskatāmu un aprēķināmu. Savukārt filozofija, pēc Nīčes domām, ir pieļāvusi fundamentālu kļūdu, neievērojot šiem „iedibinājumiem” piemītošo ierobežojošo fikcijas raksturu. Šis novērojums ir pamatā viņa veiktajai kultūras, metafizikas un reliģijas kritikai, kā arī viņa perpektīviskajai vērtību izpratnei. Vērtības nav vienkārši dotas, tās rodas līdz ar cilvēka veiktu vērtības piešķiršanu. Nīčes mēģinājums pārvērtēt visas vērtības nenozīmē, ka vecās patiesības un morāles priekšstati būtu aizstājami ar jauniem. Gluži otrādi, tas ietver aiz noteiktiem vērtību spriedumiem atrodamo motīvu atklāšanu un to relativitātes apzināšanos. [1; 90] Šajā darbā ir apkopota informācija par Fridrihu Nīči, viņa autobiogrāfiju, Mērķis - apkopot informāciju par Frīdrihu Nīči, un atrast informāciju par politiskās filozofijas problemātiku. Darba uzdevumi: 1. izpētīt informāciju par Frīdrihu Nīči; 2. dot ieskatu par Nīčes politiskajiem uzskatiem; 3. iepazīties ar Nīčes politiskās filozofijas problemātiku. Referāts balstās uz Nīčes uzskatiem un citu autoru domām par viņu. Darbs sastāv no ievada, 6 nodaļām ar apakšnodaļām un izmantotās literatūras saraksta.
