No sākuma puiši devās kaujās, lai aizsargātu savu dzimteni, bet viņu domas strauji mainījās. Redzot tik daudz ciešanu, sāpju, nāves viņi nesaprata kāpēc vispār ir vajadzīgs karš. Jo otrā pusē cīnās tādi paši kā viņi, kuri arī aizstāv savu dzimteni.
Viņi pat domāja, ka valstu vadoņus varētu sadzīt vēršu cīņu arēnā un lai tie cīnās savā starpā un nosaka uzvarētāju. Puiši uzskatīja, ka viņi kaujās ir kļuvuši par dzīvniekiem. Pauls bija teicis ”Tur frontē es biju kļuvis vienaldzīgs pret visu, biju atmetis visas cerības.”
Ē.M. Remarka darbs ir par karu un es, protams, esmu pret to, lai tautas karotu savā starpā. Šiem jauniešiem bija ļoti daudz nepiepildītu sapņu, kurus viņi gribēja piepildīt.
Viņi vairs nesaprata dzīves jēgu, Latvijā ir noticis tas pats, ka jaunus puišus kara laikā iesauc armijā. Ja kaut kas līdzīgs notikti tagad es domāju, ka mani un daudzus citus paņemtu frontē.…
