Platons bija ideālistiskās pasaules izpratnes aizstāvis. Viņš aktīvi cīnījās pret tā laika materiālistiskajām mācībām, plaši izmantojot Sokrāta, pitagoriešu, Parmenīda un Hēraklīta mācībās. Viņš bija no tiem filozofiem, kuri uzskatīja, ka stabilais un nepārejošais ir jāmeklē nevis materiālajās lietās, bet gan idejās, kuru veidotā pasaule nav uztverama cilvēka jutekļiem, bet tikai tieši prātā. Viņa mācība par lietām nav viendabīga. Esamības izskaidrošanai Platons izveidoja teoriju, ka pastāv bezķermeniskas lietu formas, kuras viņš sauca par „veidiem” jeb „idejām” un identificēja par esamību. „Idejas” ir mūžīgas, „aiz debesīm mītošas”, tās nerodas, neiznīkst, ir absolūtas, nav atkarīgas no telpas un laika.…
