5)Dīves fināls
Solveiga gaidīja Pēru līdz sirmam vecumam, jo viņš viņai tā teicis darīt. Kad Pērs beidzot atgriezās, Solveiga bija priecīga, joprojām mīleja Pēru, taču viņa dzīvei jau bija gals, viņš jutās zemes pievilts, teica, ka viņa dzimšana par postu bijusi. Galvu Solveigas klēpī turēdams, Pērs aizvadīja savas dzīves pēdējos momentus.
Brands saprot dzīves bezjēgu un pats sevi novēl nāvei. Pats izkliedzot, vai viņš veltīgi tā dzīvojis, vai nepietiek ar visu, ko viņš izdarījis: “Teic- vai tiešām veltīga // Manas gribas quantum satis?” Tā nav vienkārši nāve, tas ir Branda apskaidrības brīdis, ka neideālā pasaulē nevar atrast pilnīgo ideālu, ka viņš pats ir vainīgs pie savas nelaimes, ar savu cietsirdību, nevēlēšanos uz kompromisu un tieksmēm pēc nesasniedzamā.…
