1561. gadā beidza eksistēt Livonijas konfederācija, un bijušās Livonijas dienvidu daļa kļuva par Kurzemes un Zemgales hercogisti. Par hercogistes galvaspilsētu 1642. gadā tika atzīta Jelgava. Atšķirībā no Vidzemes un Latgales, kuras pārvaldīja Zviedrijas un Polijas- Lietuvas monarhu ieceltie vietvalži, Kurzemes- Zemgales hercogs valdīja patstāvīgi. Kurzemes- Zemgales hercogistē pārsvarā valdījušas divas ievērojamas dinastijas- Ketleri un Bīroni.
Par pirmo Kurzemes- Zemgales hercogu kļuva pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers, kurš pēc precībām ar Mēklenburgas hercoga meitu nodibināja pirmo Kurzemes- Zemgales hercogu dinastiju- Ketleru dinastiju. Pēc Gotharda nāves, saskaņā ar viņa paša sastādīto testamentu hercogisti kopīgi pārvaldīja abi viņa dēli Frīdrihs un Vilhelms. Katrs no viņiem pārvaldīja noteiktas teritorijas hercogistē, katram bija savs galms, īpaša tiesa un pārvalde. Vilhelma centieni palielināt hercoga varu izraisīja muižnieku neapmierinātību, līdz ar to 1615. gadā tas sasniedz kulmināciju, kad Jelgavas muižniecība sasauca Kurzemes muižnieku sanāksmi- landtāgu. Rezultātā Vilhelms tika apcietināts. Par vienīgo Kurzemes- Zemgales hercogu palika Frīdrihs, bet tā kā viņam nebija pēcnācēju, pēc viņa nāves, viņa troni mantoja Vilhelma dēls- Jēkabs Ketlers.
Kaut arī hercogiste pārdzīvojusi daudzus hercogus, par Kurzemes- Zemgales hercogistes “zelta laikiem” saimnieciskajā dzīvē jeb uzplaukuma laikmetu uzskata laiku, kad pie varas bija tieši hercogs Jēkabs, tas bija laika posms no 1642.- 1682.gadam. Par to, kāpēc šie laiki bija tiešām tik sekmīgi Kurzemes- Zemgales hercogistei, vēsturnieki mēdz strīdēties, bet, manuprāt, tā bija likumsakarīga attīstība.…
