Šādā veidā mūki savāc sev iztiku, to visu apvieno un bauda maltītes, lai neizceltu kādu īpašu saimniecību. Saņēmējs neveido attiecības ar devēju un arī neatmaksā ne ar ko līdzvērtīgu. Šī prakse, manuprāt, ir vistuvākā brīvai dāvanai. Tomēr cilvēks, kas dalās ēdienā ar mūkiem, tik un tā cer, ka labais darbs atgriezīsies pie viņa šajā vai citā dzīvē.
Tāpat arī līdzīgu praksi piekopa Vecās derības laikā, kad ķēniņi upurēja dāvanas Dievam, cerībā, ka Viņš tad svētīs tautu, zemi, saimniecības. Vēlāk, Jaunās derības laikā, šis bauslis tika "pārveidots" un Jēzus mācīja savus mācekļus dod un atpakaļ negaidīt, jo atmaksu viņi saņems Debesīs. (Lūka evaņģēlijs 6:35)
Iepriekš es biju pārliecināta, ka brīva dāvana ir iespējama, taču tagad es uzskatu, ka nē. Saņemot dāvanu, cilvēkam ir nerakstīts pienākums, atmaksāt ar kaut ko līdzvērtīgu vai uzticēt, lai to izdara kāds cits. Mūsu ideja par bezmaksas dāvanu bez sociālajām saistībām ir dominējoša tikai tad, ja mēs jau domājam tirgus apstākļos. …
