Vācijai nekas cits neatlika kā šos noteikumus pieņemt. 11.novembrī Kompjeņas mežā divi sakautās valsts delegāti satikās ar Antantes armijas virspavēlnieku maršalu Fohu un parakstīja nepieciešamos dokumentus un karu varēja oficiāli uzskatīt par beigušos.
Miera līguma noteikumi tika konkretizēti vairākās konferencēs 1919. un 1920.gadā. Konference, kura tika sasaukta Parīzē 1919.gadā un kurai vajadzēja noslēgt Pirmo pasaules karu pilnīgi un galīgi norisinājās no janvāra līdz jūnijam un bija vēl sešas plenārsēdes. Augstākā padome, kas sastāvēja no Lielbritānijas, Francijas un Savienoto valstu vadītājiem, bija visaugstākā līmeņa institūcija, kas veidoja konferenci. Parīzes Miera konferencē tika izveidotas piecdesmit astoņas dažādas komitejas. Konferencē norisinājās daudz un dažādas diskusijas par ne tik svarīgām lietām, tādā veidā aizmirstot pašu galveno – miera stabilitāti, kam bija nepieciešama regulējumi vienojoša koncepcija un it īpaši ilgtermiņā skatījums uz Vācijas lomu nākotnē. 1919.gada 14.februārī Vilsons iepazīstināja visus ar Savienības statūtiem un paredzēja, ka Tautu Savienībai būs divkāršs mandāts – īstenot mieru un labot tā radītās netaisnības. Līgums paredzēja sankcijas teritoriālajā, ekonomiskajā un militārajā jomā. Par Pirmā pasaules kara izcelšanās vainīgo tika atzīta Vācija un tai nācās atdot trīspadsmit procentus no savas pirmskara teritorijas – Vācija zaudēja savas kolonijas. Kad uzvarētāji sapulcējās Parīzē, viņi pasludināja jaunas vēsturiskās ēras sākumu.
…
