1.Švauksts ar Drekberģi gribēja arī ar visu varu iet augšā un pamēģināt runāt. (254.lpp.)
2.Drekberģis bija iecelts par danču priekšnieku un piederēja arī pie plaukšķinātājiem, kādēļ turēja sevi godā Švaukstam līdzīgu un pārāk par „klusiem viesiem”. [..] Tāpēc viņš neļāva vis Švaukstam tā uzkundzēties, bet bārās un biedināja tāpat pa vāciski pretī: „Vart, vart! Ich dihr zeijen!” (255.lpp.)
3.„Un mihr heisen auch Drekberģa hern!” Drekberģis atcirta un, tad muti atplētis, ar Švaukstu gari mēdījās: „Ēē” (255.lpp.)
4.“Ol du deiwel! Ēst gribas tā, ka jārij gandrīz vai mēle nost.” Švauksts, Drekberģī vairs neklausīdamies izsaucās.
“Nekas, nekas,” Drekberģis teica. “Tad būs smalkiem ēdieniem jo labāka garša.” Pietuka Krustiņš neteica nekā, bet rija vien pieticīgi slienas uz diebenu. (269.lpp.)
5.Drekberģis izskrēja tūliņ noras vidū un, rokas plaukšķinādams, sāka saukt: „Lūdzu kungus uz franksēzi!” (269.lpp.)…
