Dzīvojot mūsdienu pasaulē, pat mazākais ikdienas sīkums šķiet kā milzīga problēma, kurai grūti atrast risinājumu. Mēs satraucamies par itin visu, un mūsu egoisms liek mums uzskatīt, ka tieši mūsu problēmas ir tās lielākās un svarīgākās. Mēs skaļā balsī iekšēji kliedzam, saucam palīgā tad, kad pajukusi kāda draudzība un tad, kad vienu dienu esam izgājuši no mājām, atstājot mājās naudas maku...Bet...ir grūti aprakstīt emocijas, kuras pārņem izlasot dažas Staļinisma upuru liecības...
,,...tie ir pirmie soļi konvoja pavadībā pa Noriļskas ielām. Mūsos vēl ir veselība un gara možums. Paies nedēļas un mēneši, mūsu galvas ejot pa šīm ielām, vienaldzīgi un bezspēcīgi nokārsies uz krūtīm. Salīks mūsu muguras, un nevarīgi kļūs mūsu soļi.…
