Konstruktīvistu pamatideja bija, ka etniskās grupas un nācijas nav izsens kultūrveidojums, bet gan moderna parādība, kas radusies vēsturiski nesen. Jaunās pozīcijas aizstāvji, viens no pārstāvjiem Koens, gan nenoliedz, ka nācijai ir etniski dotumi, bet uzskatīja, ka pati nācija ir kvalitatīvi jauns veidojums, un šie dotumi ir tikai materiāls selekcijai un sijāšanai. Nācijas un etniskās grupas ir pašidentificējošas sociālās grupas. Savukārt nacionālisms ir valsts kultivēta un visaptveroša ideoloģija, kas organizē dažādos iedzīvotāju slāņus. Respektīvi, kaut arī pastāv zināma sociāla vai kulturāla līdzība starp atsevišķiem iedzīvotāju slāņiem, nācija un etniskā grupa ir ideoloģiska konstrukcija. Etniskā identitāte ir ideoloģisks redzējums, kas tiek izmantots sociālpolitiskās mobilizācijas nolūkos.
Otrā pieeja koncentrē uzmanību uz mikrolīmeņa norisēm. Šo pieeju pārstāv F. Bārts. Viņš uzskatīja, ka etniskās robežas kā sociālās struktūras fragmentu veido individuāli pieņemti lēmumi pieslieties vienai vai otrai grupai. Kamēr lēmumu pieņemšanas iemeslu sarakstā ir etniskās iezīmes, tikmēr tiek noteiktas etniskās robežas. Tādējādi etniskā grupa ir cilvēku kopums, kas atrodas vienā vai otrā etniskās robežas pusē, kamēr pieņemtajos lēmumos dominē etniskie motīvi. Šīs robežas pastāv tik ilgi, cik vien etniskā piederība ir svarīga sociālo attiecību uzturēšanā.…
