Absurda drāma
dramaturģijas virziens, kas attīstījās 20. gs. vidū Eiropā, jo sevišķi Francijā
Absurda drāma cilvēka eksistenci rāda kā absurdu un bezjēdzīgu,
darbu varoņi nespēj savā starpā sazināties, ir savstarpēji izolēti un bezpersoniski,
Atsakās no reālisma un tradicionālās dramaturģijas līdzekļiem realitātes attēlošanai, to vietā izvēlēdamies grotesku, deformāciju, hiperbolas, vārdu spēles un simbolus.
Traģēdijas vietā absurda drāmā tiek izmantots traģifarss.
Netiek ievērots laika un/vai telpas vienotības princips
Bieži sižets ir neloģisks, dialogi ir bezjēdzīgi un atkārtojas, tiek radīta sapnim līdzīga atmosfēra.
Nozīmīgākie absurdisti literatūrā
Semjuels Bekets(1906-1988), īru rakstnieks
Arturs Adamovs (1908-1970), franču dramaturs
Ežēns Jonesko (1909-1994), franču rakstnieks
Žans Ženē (1910-1986), franču rakstnieks
Edvards Olbijs (1928), amerikāņu dramaturgs
Herolds Pinters (1930) , angļu dramaturs
Absurda drāmas iezīmes atrodamas arī
Toma Stoparda (Tom Stoppard),
Frīdriha Dirrenmata, Fernando Arabala (Fernando Arrabal),
Harolda Pintera,
Edvarda Olbija (Edward Albee)
Žana Tardjē (Jean Tardieu) darbos.
…
