1.reizi Didzis lugā parādās 2.cēliena sākumā, kad viņš ar savu biedru Uldi, atbraukuši no Kreslavas (“Tālu ceļu no Kreslavas ar laivām atlīgojām”), sveicina namamāti, stāsta tai par tālo un nogurdinošo ceļu, vēlāk stāsta par savu nodomu – atrast sev sievas. Tomēr Māte nepiekrīt viņu nodomam, un Didzis ar Uldi cenšas viņai un meitām glaimot, Uldis saka: “Es pret kungu nenoņēmu savas caunu cepurītes, pret meitiņas māmuliņu saujiņā salocīju”. Didzis ātri vien sev par sievu noskata Andu, un viņš saka: “Vajg i man tautu meitas. Mēs jau projām neiesim, sev irbītes neķlēruši.” …
