Vecticība Latgalē 21.gadsimtā

Secinājumi
Kad 1653. gadā Krievu pareizticīgās baznīcas patriarhs Nikons baznīcas reformas laikā ieviesa vairākus jauninājumu dievkalpojumu ceremonijā, sākās šķelšanās vecticībnieku vidū.
Liela daļa reformu pretinieku devās trimdā uz Ziemeļiem - Sibīriju, tagadējām Baltijas valstīm, Poliju. Liela daļa tā saukto „šķeltnieku” nonāca Latgalē, kas toreiz bija Polijas sastāvā.
Latgale savā ziņā kļuva par vecticībnieku laimīgo zemi, kurā līdz ar vietējiem iedzīvotājiem, pārdzīvotas valdošās varas represijas, kā arī piedzīvots uzplaukums.
Latvijā pirms Otrā pasaules kara bija aptuveni 100 tūkstoši vecticībnieku, lielākā daļa no viņiem dzīvoja laukos. Tomēr, dažādu iemeslu dēļ iedzīvotāju, tajā skaitā vecticībnieku skaits samazinās.
Nolūkā apzināt, dokumentēt, un saglabāt nākamajām paaudzēm Dienvidlatvijas vecticībnieku kultūrvēsturisko mantojumu 2000. gadā nodibināta Dienvidlatvijas vecticībnieku kultūrizglītības biedrība „Belovodije”.
Biedrība nodarbojas ar mītu par vecticībnikeim gaisināšanu. Tie, kuri nepārzina reliģisko situāciju Latvijā, maldīgi uzskata, ka šīs konfesijas pārstāvji neatzīst laicīgos iestādījumus un nicīgi izturas pret citticībniekiem. Agrāk tas tā arī bija, tomēr mūsdienās situācija ir mainījusies.
Liels ir arī vecticībnieku kultūrvēsturiskais mantojums Latgalē. Iecienīts tūrisma objekts Naujienas pagastā ir Slutišķu sādža, kas atrodas Daugavas gleznainajā ielejā. Senkrievu kultūras iezīmes jau trīs gadsimtus glabā valoda, vecticībnieku kulta celtnes, dzīvojamās ēkas kā arī kapsētas.
…