Feļetons (fr. Feuilleton; feuille – lapiņa) īsas prozas žanrs, mākslinieciski publicistisks neliela apjoma raksts par sabiedrībā aktuālu problēmu ar kritisku attieksmi pret aprakstāmo parādību vai personu. Persona nereti tiek saukta īstajā vārdā, lai pastiprinātu feļetona kā apraksta būtību un lasītājs vieglāk uztvertu autora domu. Parasti feļetons jāsaprot netieši, aprakstā ir zemteksts. Autors savu versiju par kādu problēmu vai nejēdzībām aprakstīta ar dažādiem salīdzinājumiem un tautā populāriem izteicieniem.
Termins feļetons radies Francijā 1800. gadā, kad politiskā avīze “Journal des Debats” pirmoreiz ievietoja pielikumu – atsevišķu lapu ar rakstiņiem par jaunumiem teātrī, mūzikā un literatūrā. Bija arī publikācijas par jaunākajiem pavērsieniem modes pasaulē. 19. gadsimta 30. gados feļetonus iespieda ne tikai avīzes pielikumā, bet pašā avīzē, atdalot tos no pārējiem rakstiem ar svītru. Par feļetonu sāka saukt visu šajā sadaļā publicēto, arī politiska satura rakstus un romānus. Vēlāk feļetons žurnālistikā nostiprinājās kā viens no īsās prozas žanriem ar satīrisku iezīmi.
Feļetona pirmsākumi Latvijā meklējami pusgadsimtu vēlāk – 19. gadsimta 60. gados “Pēterburgas Avīzē” kā humoristiski-satīriski pielikumi.
Ievērojami feļetonu autori šī žanra parādīšanās laikā Latvijā bija Rūdolfs Blaumanis, Andrejs Upītis un Jānis Jaunsudrabiņš.
…
