Baznīcas krīzi izraisīja ne tikai reformācija, bet arī tiem laikiem raksturīga lieta – slimības. Baznīca no melnā mēra jeb pandēmijas, kas viesa krasas izmaiņas Eirāzijā, cieta divos aspektos. Pirmkārt, tie bija cilvēku resursi. Bija pieņemts uzskats, ka pirms nāves ir jāizsūdz grēki, lai nokļūtu paradīzē. Dodamies pie slimajiem, garīdznieki aplipinājās, tādējādi liekot ciest garīdzniecībai, radot lielu tukšumu intelektuāļu rindās. Vietas tika aizpildītas ar jebkādas izglītības ticīgajiem, kas lika smagi trūkties garīdzniecības kompetences līmenim. Tika zaudēta arī autoritāte iedzīvotāju vidū arī solījumu dēļ, kuri neizpildījās, kā, piemēram, daudz aprunātais un ilgi solītais pasaules gals. Otrkārt, humānisma ietvaros strauji pieaugošā zinātnes attīstība bija liels drauds. Tādi slaveni zinātnieki kā Galileo Galilejs, Nikolajs Koperniks, Toričelli un Leonardo Da Vinči atteicās no viduslaikos pieņemtās vēstures taisnvirziena kustības, atgriezdamies pie antīkajā laikmetā jeb tā sauktajā Zelta laikmetā noteiktajām vērtībām. Baznīca, jūtoties apdraudēta, sāka noliegt zinātni, lai netiktu apšaubīta tās vara. Šāda rīcība notika galvenokārt dēļ izmirušā intelektuāļu slāņa, kuru vietā tagad baznīcas ideoloģiju pauda nelietpratīgi cilvēki. Rezultātā renesanses cilvēks nonāca dilemmas vidū, vairs nespēdams noteikt, kam tad galu galā ticēt – zinātnei vai reliģijai. …
