Attiecības starp valstīm jauno laiku sākumā salīdzinājumā ar viduslaikiemjūtami mainījās.
Līdz ar apsulūtisma nostiprināšanai arvien svarīgu vietu Eiropas politikā ieņēma lielvaru savstarpējās attiecības. Lielās valstis cīnijās par jaunu teretoriju pievienošanuun ietekmi sīkākajās valstiņās. Valdnieki sprauda sev mērķi panākt stingru likumu izpildi visā valstū. Tāpēc svarīgi bija nostiprināt un aizsargāt valsti. Izraisījās strīdi un sadursmes par pirobežas apgabalu piederību.
Jauno laiku sākumā Rietumeiropa sašķēlās vairākās releģiskās konfensijās. Arī starpvalstu attiecībās releģiskā pārliecība bieži noteica, ko uzskatīt par sabiedroto un ko- par ienaidnieku.
Tieši jauno laiku sākumā izveidojās valstu diplomātiskie dienesti. Valdnieki algoja pastāvīgus sūtņus, kas rūpējās par valsts interešu aizstāvēšanu citu valstu galmos. Sūtņi ieguva īpašas neaizskaramības privalēģijas. Veidojās starptautisko tiesību pamati.
Jauno laiku sākumā Eiropa pārdzīvoja daudzus un dažādus karus. Daži no tiem izvērsās par veselu grupējumu konfliktiem. Lielākā daļa sadursmju par varu pasaules jūras un sakarā ar Habsburgu mēģinājumiem izveidot pasaules impēriju. Pastāvīgs drauds Eiropai bija turku briesmas. 17.gs.pirmajā pusē pretrunas Eiropasvalstu starpā noveda pie līdz nepieredzētas parādības-pirmā Viduseiropas konflikta- Trīsdesmitgadu kara.…
