-
Sociālā pedagoga darbības projektēšana darbā ar ģimenēm, kurās bērni cieš no emocionālās vardarbības
Sociālā pedagoga zināšanas:
1 Psiholoģija:vispārējā, personības attīstības un sociālā. Zināšanas psiholoģijas zinātnē palīdz strādāt ar klientu praksē, jo ļauj klasificēt klientu pēc noteiktām pazīmēm, izprast un analizēt problēmā iesaistīto personu psihosociālo portretu, uzvedības tendences, dzīves uztveri, personības iezīmes, atrodot pozitīvās rakstura kvalitātes utmldz. Šī teorētiskā zināšanu bāze rada pozitīvus apstākļus stādājot grupās ( kā ar vecākiem, tā bērniem), jo piemēro atbilstošu darba programmu un metodes. (piem. kā strādāt ar bērniem, kuri cietuši no emocionālās vardarbības ģimenē).
2 Apdraudētības faktori un to ietekme uz indivīdu, ģimeni un sabiedrību; (piem.: emocionālās vardarbības sekas, to ietekme uz bērna psihisko/ emocionālo/ fizisko attīstību, nākotnes perspektīvas, izejot no nepareizas ģimenes modeļa interpretācijas, sistēmu savstarpējās cēloņseku sakarības utmldz.);
3 Problēmas ģimenē un to ietekme uz bērnu un jauniešu socializācijas procesu;
4 Bērnu tiesību aizsardzības un sociālā likumdošana (''bērnu tiesību aizsardzības likums'');
5 Starpinstitucionālās sadarbības organizācija;
6 Bērnu un jauniešu grupu veidošanās un to attīstības tendencies (Piem.:socializācija kā nepieciešamība bērna attīstības procesā un emocionālā vardarbība ģimenē ierobežo noteiku lomu izpildi ārpusģimenes sistēmās);
7 Darbs ar bērnu un vecāku grupām.
8 Cilvēka attīstība un veselība (emocionālās vardarbības ietekme uz bērna psihisko/ emocionālo/ fizisko veselību);
9 Komandas darbs kopīgu sociālpedagoģisku mērķu realizēšanā;
10 Deviāciju veidi un to specifiskās izpausmes (emocionālās vardabības sekas bērna uzvedībā).
Plānotais rezultāts:
Droši un stabili apstākļi bērna ģimeniskajā vidē, mazinot/ novēršot emocionālo vardarbību izraisošos faktorus ģimenes sistēmā.
…
Mūsuprāt, lai raksturotu ģimeni, kurā bērns cieš no emocionālās vardarbības, sākotnēji svarīgi būtu aprakstīt mūsu izpratni par ģimeni kā vērtību sabiedrības kontekstā, kā arīdzen tās funkcijas, lomas, attieksmes, kas liecina par stabilas un funkcionējošas sistēmas esamību. Ģimene ir katras valsts pamats. Ģimene ir divu cilvēku savienība, kas veidota uz savstarpējas mīlestības un cieņas pamatiem, kurā tiek radīta sapratnes un atbalsta atmosfēra bērniem (drošības izjūta). Katras ģimenes stabilitāte lielā mērā ir atkarīga no laulāto personības, no rakstura, temperamentu saderības, kā arī no savstarpējo attiecību kultūras, kas ir audzināšanas rezultāts, un katra laulātā vērtību sistēmas. Kopdzīvē ir jāiemācās vienam otru saprast, piedot, palīdzēt. Kad ģimenē ienāk trešais – bērns, tad savstarpējo attiecību harmonizēšanā rodas jaunas grūtības. Bērnam ir jāvelta daudz uzmanības, rūpju un laika. Bērna dabiska augšanas un attīstības vide ir ģimene, un bērna attīstības pamats ir drošības sajūta, ko pilnībā var sniegt vienīgi ģimene. Tātad, varētu sagaidīt, ka ģimene varētu būt tā vide, kur bērns, arī citi ģimenes locekļi var justies drošībā, mīlēt, mīlestību saņemt, darboties, atļauties arī kļūdīties, izpaust savas domas, jūtas, risināt nesaskaņas, un, kur vecāki, audzinot bērnus, dod tiem drošību, uzturu un emocionālu siltumu. Nereti ģimene tam nav gatava, rodas nesaskaņas, konflikti. Bieži konflikti šķiet neatrisināmi. Mūsdienās to pastiprina arī sociālā situācija valstī, ekonomiskie apstākļi.
