Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 2. pants nosaka: “Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums. Nevienam nedrīkst ar nolūku atņemt dzīvību, izņemot, ja tiek izpildīts tiesas spriedums, kurā viņš atzīts par vainīgu noziegumā, par kuru likums paredz šādu sodu. Šā panta otrajā daļā noteikti gadījumi, kas netiek uzskatīti par šās normas pārkāpumu, un tie ir, ja dzīvības atņemšana notiek spēka pielietošanas rezultātā, nepārsniedzot galējās nepieciešamības robežas:
aizstāvot ikvienu personu pret nelikumīgu vardarbību;
lai veiktu likumīgu arestu vai aizkavētu likumīgi arestētas personas izbēgšanu;
veicot likumīgas darbības ar nolūku savaldīt dumpi vai sacelšanos.”1
Šīs konvencijas sestais protokols paredz arī nāves soda atcelšanu, un Latvija šo protokolu ir ratificējusi. Konvencijas mērķis ir aizsargāt indivīdu pret jebkuru patvaļīgu dzīvības atņemšanu, ko izdara valsts, kā arī to, ka valstīm jāpieņem likumdošana, kas paredz kriminālatbildību par nogalināšanu ar nolūku, ko veikušas privātpersonas.2
Latvijas Republikas Satversmes 93. pantā noteikts:…
