Humānisms radās kā reakcija pret viduslaiku disciplināri-autoritatīvo un formāli-dogmatisko audzināšanu. Šīs virziens aicināja vairāk vērības pievērst pašam cilvēkam.
Humānisms- ,, ideja par cilvēka cilvēcību”, turklāt tiek noraidīts viss nehumānais, kas cilvēku pakļauj pārcilvēciskām varām vai izmanto necilvēciskiem (zemiskiem) mērķiem. Humānisms-tā ir garīgo un kultūras vērtību apzināšanās un sevis izkopšana.
Vēsturiski var runāt par antīko humānismu, kas izmantoja retoriku kā pedagoģisko metodiku. Otrreiz humānisms piedzīvoja savus ziedu laikus itāliešu renesansē un pārstāvēja cilvēciskas izglītības ideālu, jo cilvēks tika uztverts kā radoša un pār sevi valdoša būtne, kam ir pašam sava vēsture un kas tādējādi no dabas būtnes kļūst par kultūras būtni (kulturālā cilvēka daba kā otra piedzimšana). Par ideālu uzskatīja vispusīgi izglītotu, brīvu cilvēku, kurš savas dzīves jēgu saskata savā visaugstākajā pašattīstībā. Vācijā ar humānismu saistītās izglītības un dzīves ideāls izplatījās, sākot ar 1520. gadu, un tas ietekmēja zinātnisko domu.
18. gs. beigās un 19. gs. renesanses humānismā izveidoja izglītības teoriju, kas vainagojās individualitātes brīvībā: cilvēks, kas brīvs no teoloģiskiem un sociāliem spaidiem, atbrīvojas savu spēku brīvā spēlē no iepriekšējām saistībām un veidojas par harmonisku ideālu.…
