| Nr. | Название главы | Стр. |
| Ievads | ||
| 1. | Uzņēmuma tiesiskais regulējums | |
| 2. | Filiāles un pārstāvniecības saimnieciskajā darbībā | |
| 2.1. | Filiāles kā uzņēmuma daļas raksturojums | |
| 2.2. | Pārstāvniecību tiesiskais regulējums | |
| 3. | Meitas uzņēmumu raksturojums | |
| Secinājumi | ||
| Izmantotās literatūras un informācijas avotu sarakstu |
Secinājums
1.Jēdziens „uzņēmums” ir dots gan Komerclikumā, gan citos likumos. Uzņēmums ir saimnieciskās darbības pamats, neatkarīgi vai tiek veikta komercdarbība vai cita saimnieciskā darbība, jo, lai to realizētu personai vajadzīgi līdzekļi, tiek dibinātas noteiktas saistības.
2. Strīdīgs ir jautājums vai uzņēmums ir tiesību objekts vai subjekts. Jāsecina, ka būtiska loma tam nav, bet statusi atšķiras pēc to kādas tiesiskās attiecības konkrētais likums regulē, piemēram: SIA gadījumā tas ir objekts, bet Individuālā uzņēmuma gadījumā subjekts. Likums "Par individuālo (ģimenes) uzņēmumu, zemnieka vai zvejnieka saimniecību un individuālo darbu," kurš vēl ar vien ir spēkā, rada lielas problēmas, jo šajā likumā ir ierakstīts, ka visa uzņēmuma īpašnieka manta ir arī uzņēmuma manta. Formāli visa fiziskās personas manta pieder arī uzņēmumam kā juridiskai personai, t.i., patstāvīgam tiesību subjektam. Abi divi ir tiesību subjekti.
3. Būtiski ir nejaukt jēdzienus „uzņēmums” un „firma.” Firma ir nosaukums, un saimnieciskā darbība tiek veikta nevis firmā, bet gan uzņēmumā. Domājams, ka šādu pārpratumu varētu likvidēt, veicot grozījumus Komerclikuma 18. pantā, paplašināti definējot uzņēmuma jēdzienu.
4. Ja komersants vēlas var tikt reģistrētas arī filiāles. Filiāles no apakšuzņēmumiem atšķiras ar to, ka tās ir reģistrētas Komercreģistrā.
5. Filiāles Latvijā var reģistrēt arī ārvalstu komersanti. Īpaši aktuāli tas ir gadījumos, kad veikt saimniecisko darbību Latvijā var veikt tikai komersants, piemēram, nereti tā ir prasība konkrētās licences ( atļaujas saņemšanai).
…
Komerclikuma viens likumiem, kurš regulē uzņēmuma jēdzienu. Komerclikums ir laika gaitā vairāk grozīts un papildināts, piemēram ar D daļu. Tomēr Komerclikumā Latvijā sīki neregulēt līgumu slēgšanu, izpildi un neizpildes sekas, jo to visu jau pietiekami un atbilstoši komerciālās apgrozības prasībām regulē Civillikums, bet savukārt Civillikumā ir nostiprināts līgumu izpildē darbojošais saistošā spēka princips, ko latīniski apzīmē: „pacta sunt servanda,” un to var atzīt par pārāk kategorisks. (Torgāns, 2009). Tas rada problēma praksē. Piemēram, Ekspedīcijas uzņēmums SIA "Trans Ekspress" noslēdza ekspedīcijas līgumu ar uzņēmumu SIA "ZEMNIEKS". SIA "Trans Ekspress" organizēja augļu transportēšanu no Latvijas (Rīga) uz Poliju (Varšava). Kravas nosūtītājs un saņēmējs bija SIA "ZEMNIEKS". Kravu bija nepieciešams transportēt 36 stundu laikā. Tomēr SIA "Trans Ekspress " šo uzdevumu paveica tikai pēc 48 stundām. SIA "ZEMNIEKS" atteicas maksāt par sniegtajiem pakalpojumiem, kā arī pieprasīja kompensāciju par laikus neizpildīto kravas transportēšanu, kas bija noteikta līgumā. SIA "Trans Ekspress" nevarēja piegādāt augļus noteiktā laikā, jo izvēlēta maršruta ceļš nebija pieejams avārijas dēļ. Citu maršrutu izvēlēties nebija iespējams. Jautājums, vai SIA „ZEMNIEKS” ir jāapmaksā rēķins par SIA "Trans Ekspress" sniegtajiem pakalpojumiem? Tā kā Komerclikums neparedz līguma kavējumu nepārvaramās varas dēļ, tad nokavējuma gadījumā ekspedītoram nepienākas atlīdzība, un saskaņā ar līgumu jāmaksā kompensācija. Jāsecina, ka, lai izslēgtu Civillikuma 1587. panta dogmatisku piemērošanu komerctiesībās, būtu jāpieņem UNIDROIT līguma principi vai jāpilnveido Komerclikuma D. daļa.
