Vācijas Demokrātiskā republika (VDR) bija komunistiskas iekārtas valsts, kas pastāvēja no 1949. līdz pat 1990. gadam PSRS Vācijas okupācijas zonā. Austrumvācijas republika oficiāli tika proklamēta 1949. gada 7. oktobrī Berlīnes austrumu daļā. Uzreiz pēc valsts dibināšanas tika ievēlēts valsts prezidents Vilhelms Pīks, bet tā paša gada 12. oktobrī tika izveidota Austrumvācijas Pagaidu valdība. VDR atzina vairākas sociālistiskā bloka valstis, taču tajā pat laikā vairums Rietumu lielvalstu Austrumvācijas de iure tā arī neatzina. Pilnīgi suverēna VDR kļuva 1954. gadā, taču padomju karaspēka daļas joprojām uzturējās valsts teritorijā, galvenokārt tādēļ, lai dotu pretsparu ASV, kas arī uzturēja militārās daļas Rietumvācijā, Aukstā kara laikā.
Austrumvācija kļuva par sociālistiskā bloka valsti un tai tika atvēlēta loma arī Varšavas paktā. VDR konstitūcija tika pieņemta 1949. gadā un lielākoties tā bija stingri balstīta uz Veimāras konstitūcijas iedibinātiem pamatiem – proti , Austrumvācijai bija jāpaliek par federālu un demokrātisku republiku. Tā kā oriģinālais dokuments īsti neatbilda situācijai Vācijas DR, 1960. gadā tika pieņemts lēmums par valsts pamatlikumu nomaiņu uz jaunāku konstitūciju. Jaunā VDR konstitūcija tika ratificēta 1968. gadā un šoreiz tā daudz labāk atspoguļoja sociālistisko iekārtu valstī un Sociālās vienotības partijas vienvaldību. Jaunā konstitūcija sākās ar vārdiem: „Vācijas Demokrātiskā republika ir strādnieku un zemnieku sociālistiska valsts. Tā ir strādnieku politiskā organizācija pilsētās un laukos, kuru pārvalda strādnieku šķira un viņu marksistu-ļeņinistu partija.” Pēc konstitūcijas VDR tika raksturota kā „zemnieku un strādnieku valsts”. Par pirmo Vācijas Demokrātiskās republikas līderi kļuva Valters Ulbrihts.
…
