Edvarta Virzas biogrāfija, dzeja

Maskavā klausījies lekcijas tieslietās un tautsaimniecībā. Pēc tam dzīvo dzimtas mājās Billītēs, mācās franču val. un atdzejojis franču autoru darbus. 1916. mobilizēts 5. latv. Strēlnieku pulkā. 1917-1918 Petrogradā darbojies Latviešu Nacionālajā padomē, tās uzdevumā sarakstīja eseju "Izpostītā Latvija" (1918), kurā propagandējis Latvijas valsti un latviešu nacionālās identitātes savdabību. No 1918. g. nogales bijis valdības laikrakstu žurnālists Liepājā un Valkā, publicējies laikrakstā. "Tautas Balss". 1919. gada rudenī strādā. laikrakstā. "Latvijas Sargs". 1920. apprecējies ar dzejnieci Elzu Stērsti. 1921-1922 Latvijas Preses biroja vadītājs Parīzē, 1923-1940 laikraksta "Brīvā Zeme" literāras daļas vadītājs, 30. gados arī Latvijas radiofona priekšlasījuma nodaļas vadītājs, Dailes teātra direktors, 1934.-1936. Izglītības ministrijas mākslas nodaļas vadītājs. 1938. apbalvots ar Tēvzemes balvu. Pirmā publikācija - dzejoļu cikls "Nakts dziesma" žurnāla "Dzelme" 1906. (3. nr.). Dzejoļu krājums "Biķeris" (1907) erotisks skurbums un fatālisms, simboliski atainotas alkas pēc intensīvas dzīves izjūtas. Dzejoļu krājums "Dievišķīgās rotaļas" (1919). Krājums "Laikmets un lira" (1923) tautas un atsevišķu tās indivīdu heroisma slavinājums. Liroepika ("Nakts parāde", "Pulkveža atgriešanās", "Doma baznīcas balāde"), Zemgales ainavas un zemnieka darba cildinājums, satīras par šķiru cīņu un kustībām, kā arī antīkās senatnes dievību stilizēta poetizēšana. Poēmās "Hercogs Jēkabs" un "Karalis Nameitis" (krājums "Poēmas", 1924) cildināta spēcīga un aktīva personība, tās jutekliskā un emocionālā vitalitāte, dzīvesprieks un jaunrades spars. Ar ekspresīvo izteiksmi un vizuāli krāsaino kolorītu, spriego kompozīciju šīs poēmas pieskaitāmas pie latviešu liroepikas virsotnēm. Krājums "Skaidrība" (1927) iezīmē pāreju uz koncepciju un poētiku, līdzās intīmiem, apceres un atmiņu motīviem cildinot zemniecisko dzīvesveidu kā indivīda un tautas stabilitātes nodrošinājumu. Šī iezīme raksturīga arī krājumam "Dzejas un poēmas" (1933), kurā dominē stipras, patstāvīgi domājošas un rīkoties spējīgas personības kults un prasība pēc kalpošanas mūžīgi stabilām vērtībām. Krājumā "Pēdējās dzejas" (1941) lauku dzīves harmoniskuma un darba svētīguma slavinājums, dabas glorificēšana, tautas traģiskas nākotnes vīzijas, nāves un iznīcības iracionālas nojausmas. Savrup šajā krājumā izdalās heksametros rakstītā poēma "Dievi un zemnieki" ar dzīves un darba interpretāciju. …