Epikūrs dzīvo laikā, kad Senās Grieķijas polisu sistēma ir izjukusi un Grieķija ir kļuvusi par Romas sastāvdaļu – šajā laikā grieķiem zūd drošības sajūta, mazais indivīds vairs nejūtas, kā politiska vienība savā drošajā demokrātiskajā polisā, tāpēc filozofiem ir jāmeklē jauns dzīves pamatojums. Domāšanā rodas plurālisms un veidojas daudzas dažādas filozofu skolas, kuras, lai arī visu to ētika vēl joprojām ir eudaimoniska, t.i. – dzīves mērķcēlonis ir laimīga dzīve, atšķiras savā izpratnē par to, kāda dzīve uzskatāma par laimīgu. Pie šīm skolām pieder antīkais kinisms, skepticisms, stoicisms un epikūrisms. Epikūrisms uzskatāms par hedonisku mācību, jo Epikūra uzskatos laime tiek reducēta uz baudu. Jau Epikūra laikā bauda kā augstākais labums liek daudziem kritiski attiekties pret Epikūra mācību, taču šeit svarīgi ir aplūkot baudas saturu viņa uzskatos, pirms izdarīt secinājumus par epikūrismu kā par mācību, kas sludina tam laikam netikumīgus uzskatus.…
