Uzskatu, ka viņas pamatojums ir pietiekami morāli attaisnojošs: “Vienīgais, kas mani uztur pie dzīvības ir tas, ka man līdz galam nevajadzēs iet ar šo slimību, Ne mūsu sabiedrība, ne medicīna, ne sociālās sistēma nav gatava noņemties ar tādiem slimniekiem kā es. Kad es pati par sevi vairs nespēšu parūpēties, tad būs manas dzīves robeža, cilvēka cienīga.” Tā ir viņas kā cilvēka pēdējā griba, saglabāt savu pašcieņu, neapgrūtināt citus un nesāpināt savus tuviniekus ilgākā laikā nekā tas būtu nepieciešams.
Apkopojot faktus, ja ir attaisnojošs un pamatojošs iemesls izmantot eitanāziju, tad tā varētu tikt uzskatīta par morāli pareizu procedūru, jo no otras puses – tas ir nepareizi likt pacientiem vai saviem tuviniekiem ciest tikai tādēļ, ka viņam kā cilvēkam varētu gribēties ilgāku laiku pavadīt šeit, starp savējiem. Cilvēki, kas uzskata eitanāziju par nemorālu rīcību, nenojauš kā jūtas tas, kas to saņem, varbūt tā ir viņa pēdējā iespēja pasmaidīt un laimīgi atvadīties, kamēr pats to vēl var izdarīt.
…
