Būtu jāiesāk ar vēsturisku ekskursu par to, kā un kāpēc jautājums par psihes-ķermeņa problēmu parādās ideju vēsturē un filozofijā. Tas ir jautājums par to cik un kā pastāv substances – vai ir divas substances (kā Dekartam, proti, vai runājam par duālistiska pieeju) vai vienīgi viena substance (materiālisms, monisms). Sākot ar to brīdi, kad tiek nodibināta domāšanas tradīcija šķirt mentālos fenomenus no fizikālajiem, parādās jautājums par šo abu substanču vai „pasauļu” savstarpējām attiecībām. Šāds nošķīrums mūs ved atpakaļ filozofijas vēsturē vismaz līdz Dekartam. Dekarts savā darbā „Meditācijas par pirmo filosofiju” (Meditationes de prima philosophia, 1641) II. meditācijā norāda, ka vislabākais, kas būtu darāms – būtu šaubīšanās par mūsu uztveri. Turklāt, mēs nevaram būt droši vai mums patiešām piemīt ķermeņi un vai savai pasaules pieredzēšanai varam uzticēties. …
