Pavasaris Straumēnos sākās ar lieliem plūdiem. Tad visus lopiņus sadzina kūts augšā, bet Straumēnu ļaudis savilkdami gultas drēbes, pēļus uz istabas augšu patvērās no ūdens tur.
Tā viņi plostodami no vienas ēkas uz citu aizvadīja plūdus.
Kad ūdens sāka izžūt un aiztecēt, Straumēnos atsākās rosība. Tiesa vīriem nekādi lielie darbi nebija paredzēti. Tik vien kā sētu satrunējušos stāpiņus apmainīt pret jauniem. Saimniecei un meitām gan bija darba pilnas rokas. Straumēni turēja daudz zosu un tagad viņas visas bija jāliek perēt garajos lāstos.
Straumēnu darbos un pienākumos arīdzan ietilpa pieklājīgi un atbilstoši nosvinēt Saulgriežus. Pavasarī tās bija Lieldienas.
Viss sākās ar to, ka viss, kas vien bija cilājams istabā, izceļoja sētsvidū. Pēļus, deķus un drēbes dauzīja un vēdināja, un pagalms bija putekļu un trokšņu pilns. Meitas kasīja no logu rāmjiem papīrus nost, kas bija salīmēti, lai aizturētu aukstumu. Istabas tika izvēdinātas un grīdas tik izmazgātas. Pat Bībeles, dziesmu un sprediķu grāmatas tika noliktas ārā uz galda, lai vējš izšķirsta un izvēdina vecās lapas.
Pēc Lieldienām sākās visnopietnākie un smagākie darbi. Straumēnos vajadzēja agri uzart laukus, jo māls vēlāk sakalta tik ciets, ka visasākais arkls nevarēja tajā iedurties. Sievas atkal sakrāva vecos un jaunos audeklus un aizveda tos velēt ( dauzīt ) upītes malā.
Lopu laišana ārā no kūts vienmēr sapulcināja visus mājas ļaudis. Tā zaļais pavasaris izraidīja no kūtīm lopus, bet no istabām ļaudis.
„Tikai pēc ilga laika lopi aprada ar ārpasauli un ieraudzīja, ka apkārt ir tās pašas ganības , pa kurām tie klejojuši pērngad.”
…
