-
Pilsētu un tirdzniecības tiesības viduslaiku Eiropā
Pilsēttiesības kā viduslaiku tiesību sistēma
Raksturojot pilsēttiesības kā viduslaiku tiesību sistēmu, var teikt, ka tām jebkurā viduslaiku pilsētā bija raksturīgas vairākas iezīmes:
Tās bija komūnas tiesības. Pilsēttiesības bija tiesības integrētai sabiedrībai, kuru bieži raksturoja kā komūnu - juridisku vienību, kuras locekļi bija slēguši līgumu (dibinot pilsētu vai vēlāk zvērot uzticību pilsētai), lai apvienojušies aizsargātu savas intereses. Šī pilsoņu apvienošanās savu interešu pilnīgākai aizsargāšanai turpinās arī pašā pilsētā, organizējot ģildes un cunftes. Tas noteica arī pilsoņu līdzdalību pilsētas politisko lēmumu pieņemšanā un ''varas caurspīdīgumu'', jo pilsētniekiem tika darīti zināmi gan tiesas spriedumi, gan līgumi ar citām pilsētām. Visi pilsētnieki piedalījās kārtības un drošības uzturēšanā pilsētā (piemēram, visiem bija pienākums piedalīties ugunsgrēka dzēšanā).
Tās bija laicīgas tiesības, jo pilsētas jurisdikcijai nebija pakļauti ticības jautājumi (atšķirībā no grieķu polisām un Romas). Ticības jautājumus risināja kanoniskās tiesības, un tie bija katoļu baznīcas jurisdikcijā. Pilsētnieki, protams, bija ticīgi kristieši, un tikai ticīgs cilvēks ar labu slavu varēja būt pilntiesīgs liecinieks gan prāvā, gan līgumu slēgšanas laikā. Pilsēttiesības kopā ar karaļa, zemes - paražu, tirdzniecības un lēņu tiesībām piederēja pie laicīgajām tiesībām, jo viduslaiku Eiropā garīgās tiesības bija nošķirtas no laicīgajām.
…
Pilsētu rašanās viduslaiku Eiropā 11. un 12. gs. Eiropā izveidojās tūkstošiem lielāku un mazāku pilsētu. Pilsētas veidojās it kā stihiski, bet vienlaikus arī likumsakarīgi, laužot iepriekš valdošos ekonomikas, politikas un tiesību principus Eiropā (Osipova, 2004: 279). Izveidojās jauna tipa sabiedrība, kas bija organizēta pēc jauniem principiem, t.i., pilsoņu jeb namnieku komūna. Pilsētas savu dzīvi sāka balstīt uz tiesību izpratni, kuru līdz tam nepazina. Nosakot saviem pilsoņiem juridisko statusu, pilsēta par pamatu ņēma teritoriālo, nevis kārtas principu. 13.-14.gs. pilsētas jau bija pilnībā noformējušās kā juridiskas personas ar pavisam noteiktu tiesībspēju un rīcībspēju. Tām bija sava pašpārvalde un autonomija (Osipova, 2004: 279). Viduslaiku Eiropas pilsētas modeļa priekštece zināmā mērā bija grieķu polisa. Polisas centrs bija laukums, kurā norisēja visa sabiedriskā dzīve (arī viduslaiku pilsētas veidojās ap laukumu – tirgus laukumu pie baznīcas, kuram bija daudz funkciju: te tirgojās, izpildīja sodus noziedzniekiem, publiski paziņoja svarīgākos jaunumus). Visi svarīgākie notikumi norisinājās publiski un atradās visu pilsoņu kontrolē. Tā tas bija arī Eiropas pilsētās no 11.gs. līdz 13.gs (Osipova, 2004: 279).
