Viktorīnei nevajadzēja ne naudu, ne sabiedrības statusu, un pat uz mīlestību no tēva puses viņa vairs necerēja . Viņa tikai gribēja aizstāvēt sava mirušās mātes godu un pārliecināt tēvu, ka viņš rīkojies nepareizi. Kad pansijas iemītnieki par Taifjēra kungu sāka izteikties diezgan skarbos vārdos, Viktorīne neviena slikta vārda nebilda, kas parāda to, cik tīra un šķīsta ir viņas sirds, un cik patiesa un nesavtīga ir viņas mīlestība.
Brīdī, kad Viktorīnes brālis gāja bojā un tēvs viņu nekavējoties sauca dzīvot pie sevis, viņa, visticamāk, apzinājās, ka tēva domas par viņu nav mainījušās. Bija mainījušies tikai apstākļi un situācija, un tagad viņa tēvam bija vajadzīga, tomēr Viktorīne, ilgi nedomādama, devās pie tēva un bija gatava aizmirst ikvienu sliktu vārdu, ko tas bildis iepriekš.
Lai gan tā laika Parīzes sabiedrībā liekulība bija ikdienā bieži sastopama, tomēr Balzakam izdevies parādīt, ka arī tajā laikā pasaulē bija vieta mīlestībai. Viņš ir veiksmīgi attēlojis kontrastu, kāds pastāv starp mīlestību un liekulību, un to, cik liela ietekme patiesībā ir tam, vai cilvēki ir patiesi un atklāti cits pret citu.…
