Atmiņas izpēte ir viens no pirmajiem psiholoģijas virzieniem, kurā tika pielietota eksperimentālā metode - mēģināja izmērīt atmiņas procesus un aprakstīt to norises likumsakarības.
Atmiņa cilvēka dzīvē ir ļoti svarīga, jo ar tās palīdzību cilvēks uzkrāj zināšanas un var tās izmantot pēc vajadzības. Atmiņai ir vairākas funkcijas: materiāla iegaumēšana, tā saglabāšana, reproducēšana un beidzot -aizmiršana. Kļūdaini būtu domāt, ka aizmiršana ir nevajadzīga funkcija. Aizmiršana «attīra» atmiņu no neizmantojamām, t. i., nevajadzīgām zināšanām, līdz ar to atbrīvojot vietu jaunām zināšanām.
Atmiņa ir psiholoģisks jēdziens, psihē reģistrēta agrākā pieredze, ko esam paturējuši prātā un "nēsājam līdz". Tā ir spēja pēc kāda laika reproducēt to, ko esam pieredzējuši agrāk. Pieredzes ieraksts atmiņā ir kumulatīvs, tas ir, pastāvošais ieraksts tiek papildināts ar katru jaunu pieredzi. Jebkurā darbībā vienmēr noteikta loma ir atmiņai, un mūsu rīcību vienmēr ietekmē tas, ko atceramies, vai nu šīs atmiņas apzināmies, vai nē. Atmiņa ietver daudzveidīgu pieredzi - daži ir katra cilvēka personīgie, neatkārtojamie pārdzīvojumi, bet citi ir atmiņas par notikumiem pasaulē, kas attiecas uz visiem; dažas ir atmiņas par faktiem vai uzskati, kas saistās ar mūsu pašu pieredzi, bet citas ir atmiņā iegūlušas iemaņas, kas dod iespēju kaut ko konkrētu paveikt.
Atmiņai ir izcila nozīme personības identitātē. …
