Latviešu, tāpat kā ikvienas tautas, mitoloģiskās sistēmas centrālo kompleksu veido dievības, mitoloģiskas būtnes, kuru savdabību raksturo:
a)darbības sfēra cilvēka priekšstatos veidotajā pasaules modelī;
b)vieta, īpatsvars cilvēku praktiskajā darbībā un sadzīvē;
c)funkciju raksturs un amplitūda;
d)areāls, biežums dažādos etniskajos apgabalos;
e)ģenētiskās saiknes ar pārējo indoeiropiešu mitoloģiju;
Ja vērtē pēc šiem kritērijiem, veidojas sešas atšķirīgu līmeņu dievību grupas:
1)Dabas, kosmiskās dievības – Senajās hronikās kā galvenais baltu cilšu dievs minēts Pērkons. Dziesmu vairākumā Pērkons un viņa ģimene – dēli, meitas, vedeklas (tā ir vienīgā latviešu dievība, kam ir tik plaša ģimene) parādās kā dabas, auglības spēka personificējums; šai aspektā Pērkons dažkārt saplūdis ar Dieva tēlu. Par šādu sinkrētismu liecina daudzie ticējumi, kuros Pērkonā kā reālā dabas parādībā izpaužas citas, mītiskas, būtnes rīcība: kad pērkons rūc, tad Dieviņš jeb Vecais tēvs baroties. Saule un pārējās debess parādības latviešu folklorā atspoguļotas divējādi. …
