20.gs. filozofs Žans Fransuā Liotārs savu darbu par postmodernismu aizsāk ar dažādu jautājumu izklāstu par to, ko viņš ir lasījis sakarā ar modernismu. „Daži no tiem ir izvirzīti postmodernisma vārdā, daži – lai to apkarotu.”1 Kādā franču izdevumā Liotārs lasījis, ka cilvēki nav bijuši apmierināti ar kādu grāmatu, jo tajā nav atraduši pat ne mazliet jēgas. To es gribēju izcelt tādēļ, ka arī man, lasot dažus darbus, arī ētikā uzdotos, liekas, ka tajos ir diezgan maz jēgas. Dažreiz pat sāku domāt, kādēļ šie darbi vispār ir tik nozīmīgi, tik labi un pasaulē zināmi? Varbūt to autors ir uzrakstījis vienu jēdzīgu darbu un kļuvis slavens, bet pārējais, kas seko var nebūt nemaz tik labs, bet tas jau vairs nav svarīgi. Autors tiek atzīts un līdz ar to visi tā darbi iemanto zināmu vietu pasaules literatūrā. Reizēm vien atliek brīnīties, no kurienes visas šīs gudrās idejas?…
