Elektorālās demokrātijas nostiprināšanās ir sekmējusi daudzas iespējas indivīdu attīstībai un pilnveidošanai. Divdesmitā gadsimta pēdējā ceturksnī ir norisinājusies dramatiska politisko tiesību un pilsonisko brīvību ekspansija. Kopš trešā demokratizācijas viļņa sākuma, proti, 1974. gada elektorālo demokrātiju skaits ir gandrīz dubultojies. Piemēram, valstis kā Čehija, Dienvidāfrika, kā arī Meksika ir piedzīvojušas radikālas izmaiņas politiskajā sistēmā, ar domu ieviest efektīvu politisko partiju konkurences izveidi, brīvas un godīgas vēlēšanas, kā arī daudz brīvāku un plurālistiskāku presi. Tika gaidīts, ka šī jau minētā attīstība veicinātu valdības atbildību vēlētāju priekšā, kā arī iespēju nomainīt politisko varu ar vēlēšanu palīdzību gadījumā, ja pilsoņi būtu kļuvuši neapmierināti ar valdības darbību. Taču praksē nereti vien norisinājās pavisam, kas cits, respektīvi, vājš demokrātijas konsolidācijas process, etnisko konfliktu pieaugums, izpildvaras atrašanās vienas dominējošās partijas rokās, savukārt opozīcija izrādījās vāja un fragmentēta. Turpmākajā darba gaitā uzmanība tiks pievērsta masu komunikācijas lomai efektīvas un atbildīgas valdības nostiprināšanā. …
