Ērvings Gofmanis raksta, ka informācija par indivīdu palīdz definēt situāciju, ļaujot pārējiem jau iepriekš zināt, ko viņš no tiem sagaidīs un ko tie drīkstēs sagaidīt no viņa. Šādi informēti, pārējie zinās, kā vislabāk rīkoties, lai panāktu viņa vēlamo reakciju.1 Tikai caur indivīda paša netiešiem apgalvojumiem ir iespējams noskaidrot „īsto” vai „patieso” attieksmi, uzskatus un emocijas. Ja indivīds pārējiem piedāvā preci vai pakalpojumu, tad tie bieži vien sapratīs, ka šī savstarpējā saskare nedod nedz laiku, nedz vietu, lai pārbaudītu to neviltotību. Šie cilvēki būs spiesti pieņemt dažus notikumus kā tradicionālas vai dabiskas zīmes par kaut ko maņām tiešā veidā nepieejamu. Ihheizera terminoloģijā – indivīdam ir jārīkojas tā, lai viņš tīši vai netīši ‘izteiktu sevi’, un citiem savukārt būs kaut kādā viedā no viņa jāiespaidojas.2 …
