Bija aizraujoši lasīt noveli „Šaha partija”, kuras sižeta pamatā ir spēle, kas izmaina cilvēku likteni. Bez tam šajā novelē tiek aprakstītas cilvēku pārdomas par dzīvi, no kurām, manuprāt, varēja gūt daudz vērtīgu atziņu, kā, piemēram, „Ikviena dzīvi samaitā gadījums. Tu taču zini, ka dažam pat muļķīgais ķieģelis uzkrīt uz galvas; tad, protams, nekas vairs nav labojams”. Pēc manām domām, šīs noveles tēliem acīmredzamu smalko kaišu nebija, ja nu vienīgi skrīvera Sīļa dedzīgā vēlme pierādīt, ka viņš nav „vientiesītis”. Tomēr laikam ikkatrs vismaz reizi mūžā ir vēlējies gūt uzvaru kādā spēlē.
Lasot Ezeriņa noveles, pārliecinājos, cik dažādi mēdz būt cilvēki, kā arī nonācu pie secinājuma, ka par savām dīvainībām agri vai vēlu nākas atbildēt. Katram piemīt savas īpatnības jeb, tā saucamās, smalkās kaites, taču jālūko, lai tās pārlieku neietekmē mūsu dzīvi, lai vēlāk nenāktos nožēlot savu neapdomīgo rīcību.
…
