Pēters BRŪVERIS 80.-90. gadu mijā pats devis zīmīgu raksturojumu dažādajiem kontekstiem (kultūrslāņiem), ar kuriem ir tuvās attiecībās gan kā dzejnieks ("Melnais strazds, sarkanie ķirši" (1987), "Dzintara galvaskausi" (1991), "sēdēju parkā uz sola" (1994), "Sirdī melnajam putnam lizda" (1995) ), gan tulkotājs. Pirmkārt, Atmodas laiks, cerību piesātināts, bet arī "ar zināmu apjukumu, kad jāatvadās no pierastās, ar dvēseli saaugušās Ezopa valodas iekarojumiem. Smadzenēs "iekodinātās" zemtekstu un šifrētās patiesības vietā izslienas plika patiesība. Un ir saprotama vēlme šo pliko patiesību izčukstēt, izkliegt, izbrēkt..." (No šejienes aktuālā, publicistiskā dzeja.) Ciešā saistībā ar iepriekšējo - "viss piedzīvotais, pārdzīvotais (un nepārdzīvotais), kas arvien gan romantisku vīziju, gan murgu veidā ataust atmiņās iz sociālistiskā reālisma impregnētajām smadzenēm. Manas lūpas uz mūžu ir zīmogotas ar stagnācijas zīmogu, es nāku no stagnācijas "ziedu gadiem", un nekur man no šī konteksta neizbēgt. Tās ir manas atmiņas, jaunība, pirmie dzejoļi, stukačomānija, padomju varas izmisīga un bezcerīga lamāšana virtuvēs, strebjot čefīru vai kaut ko citu, bezgalīgi Brežņeva runu "palagi" laikrakstos... …
