-
Metafiziskā glezniecība (Pittura Metafisica) un Dž. De Kiriko daiļrade
Tomēr, par spīti neilgajam pastāvēšanas laikam, šis virziens neizpaliek bez savām ietekmēm turpmākajā mākslas attīstībā. Galvenā ietekme manāma sirreālistu daiļradē, kuri no metafiziskās mākslas aizņemas pieņēmumu, ka īsteni svarīgā būtība ir aiz realitātes robežām, viņi šīs glezniecības klusumā un dziļumā izjūt ilgas un saskata vispārinātus simbolus sapņainajā atmosfērā, šos komponentus ideāli varam nolasīt Salvadora Dalī (Salvador Dalí, 1904-1989) daiļradē. Fragmentārākas ietekmes varam manīt arī neo-romantisma kailajās, neapdzīvotajās, mazliet drūmajās ainavās un maģiskā reālisma mistiskajā atmosfērā.
Autore nobeigumā vēlas vien piebilst savas pārdomas, par to, kāpēc Kiriko radījis darbus tieši zem šāda idejiskā karoga. Galvenokārt, to noteikti var saistīt ar laikmetu, jo cilvēkam vairs nav pie kā pieķerties (zinātnes atklājumi visu laiku mainās, reliģijas nozīme vājinās), pietrūkst kaut kā, kas piešķir pasaulei nozīmi. Varbūt tāpēc Kiriko tik noderīgs bija pats Nīče, kurš skaidroja cilvēka dzīves jēgu. Mākslinieks vēlējās atklāt to pasaules būtību, kas liktu cilvēkam apjaust, ka viņa dzīve nav vis nenozīmīga, bet, dziļi apdomājoties, paceļoties pāri sīkajām likstām, var ieraudzīt lielāko nozīmi, kas nav konkrēta, visiem kopēja, bet katram sava. Tāpēc viņa veidotās formas mākslā ir tik askētiskas, tur nav lieku izpušķojumu, tās ir brīvas no jebkādiem aizspriedumiem. Miers, brīvība, askēze un māksla ir galvenais ceļš pie būtības. Skaista filozofija, vai ne?
…
Vai mākslas darbs spēj sarunāties ar citu mākslas darbu? Autores prāt, māksla var vēl vairāk kā cilvēks, proti, šāds dialogs ir pilnīgi iespējams, ja spējam to tikai ieraudzīt. Māksla ir kā pašvērtība, ar savu dvēseli un savu stāstu, kuru redzam atbalsojoties Dž. De Kiriko ideju kopumā; respektīvi, viņa metafiziskā perioda darbi izceļ zināmu pašvērtību, kas nav atkarīgs no laikmeta vai konkrētās telpas atainojuma, un reizē, caur filozofiskiem principiem, Kiriko pamato iekšējo dvēseles izcēlumu ikkatrā lietā, nepiedēvējot mākslai ne labā, ne ļaunā kvalitātes. Protams, ka šo ideju var tulkot kā vien personisku asociāciju, kas nav jāuztver kā zinātniska ķecerība, tomēr vairāk kā gana intriģējošs paņēmiens, lai iesāktu šo darbu, kurā galvenokārt tiks raksturota Džordžo de Kiriko daiļrade, viņa artava metafiziskajā glezniecībā un nozīme modernās mākslas kontekstā.
