Savā darbā Šopenhauers analizē cilvēku kā dzīvotgribu iemiesojošu būtni, kura dzīvojot tagadnē un ir pakļauta mokām, jo eksistē acumirklīgajā stāvoklī, kuru žilbina Majas plīvurs jeb principium individuationis. Principium individuationis ir sevis nodalīšana no cita, tā padara citu indivīdu par svešu un uzrāda atšķirtību, jeb nosaka egoisma izpausmi. Egoisms kalpo kā ļaunuma un naida noteicējs, un to veido izziņas ierobežotība, bet šāds egoisms ir indivīda ciešanu avots, tas nevairo mīlestību un laimi. Par visaugstāko cēlsirdības un mīlestības būtību var uzskatīt tikai principium individuationis pārvarēšanu, barjeras jeb sienas starp sevi un citu indivīdu nojaukšanu. …
