Kādā mazā, mazā ciematiņā dzīvoja kāda jauna un ļoti skaista meitene. Ar ogļu melniem matiem un izteikti brūnām acīm. Acis viņai bija ļoti skaistas. Viņu sauca Sondra. Skaisto vārdu meitenei bija devusi māte, jo tā tika saukta viņas vecmāmiņa. Māte ticēja, ka meitene dzīvos laimīgi ja mantos vārdu no savas vecvecmāmiņas, kura bija laba un mīļa. Tādēļ arī māte deva savai vienīgai meitai šo brīnumskaisto vārdu. Sondra kopā ar savu māti dzīvoja mazā, mazā koka namiņā netālu no noslēpumainā avota. Namiņš bija vecs un ļoti, ļoti mazs, bet Sondrai ar māti tas dzīvošanai bija pietiekoši labs. Visskaistākais bija piemājas dārziņš, kuru Sondra ar māti bija padarījušas par gatavo paradīzi. Vasarā cauru dienu varēja sēdēt dārzā un raudzīties uz skaistajiem, košajiem ziediem, kas bija visapkārt. Dārzā auga arī ābeles un milzīgs, milzīgs jasmīna krūms. Sēžot zem ābelēm, sirdi un prātu pārņēma liels miers. Sondra tā darīja bieži, lai aizmirstu par savām nedienām. Sondrai ļoti patika dzīvot laukos. Viņa mīlēja krāšņo, ziediem bagāto jasmīna krūmu. Agri no rīta piecēlusies viņa steigšus devās pie jasmīna krūma un dziļi ieelpoja apburošo, svaigo ziedu smaržu. Parasti Sondrai no ziedu spēcīgā aromāta apreiba galva. Šos brīnumainos rītus Sondra nemainītu ne pret ko šai pasaulē. Viņa būtu gatava uz visu, lai atkal sajustu debešķīgo ziedu valdzinājumu.…
