Organizācija un vadības teorija

Organizācija ir cilvēku grupa, kas apzinīgi sadarbojas kopēju mērķu sasniegšanai. Pastāv kā formālās, tā arī neformālās organizācijas un būtiskākā atšķirība starp šīm organizācijām ir tāda, ka neformālās ir spontāni izveidotas, bet formālās savukārt pēc organizācijas īpašnieka gribas izveidota, taču tas nebūt nenozīmē to, ka neformālās organizācijas ir neefektīvākas vai mazsvarīgākas.1
Organizāciju mērķi ir visdažādākie un jo sarežģītāka ir organizācija, jo tai ir vairāk savstarpēji saistītu mērķu, taču visām ir viens kopējs mērķis – apmierināt patērētāju vajadzības. Visām uzņēmuma darbībām ir jāvadās no uzņēmuma mērķa, tātad tām jābūt galarezultātu noteicošām darbībām. Bet, lai mērķus īstenotu ir nepieciešami resursi, piemēram, cilvēku, finansu, materiālu un informācijas resursi. Resursu pārveidošanas procesā būtiska nozīme ir menedžmentam, kura funkcijas ir plānošana, organizēšana, motivēšana un kontrole, kas ir darbību komplekss, kas ir vērsts uz organizācijas resursu pilnīgāku izmantošanu, lai organizācijas mērķus sasniegtu ar augstāko efektivitāti.2
Organizācijas efektivitāte ir atkarīga no septiņiem to ietekmējošiem faktoriem (7-S struktūra) kā: struktūra, kurai būtu jāpievērš diezgan liela uzmanība, jo tas ir izstrādāts darbības kopums, kā visai organizācijas būtu jādarbojas; stratēģija – organizācijas rīcības shēma mērķu sasniegšanai; sistēma jeb procedūra, process, kas iet cauri organizācija ik dienas, piemēram, kapitāla budžeta sistēma, grāmatvedības u.c.; stils, ko piekopj menedžeri, lai uzlabotu organizācijas prestižu; personāls un tā loma organizācijā, vai tas tiek motivēts, vai organizācija pieliek pūles darbinieku izaugsmē; prasmes – to pamats un spēja tās pilnveidot, lai organizācijas mērķus pildītu efektīvāk, mērķi jeb fundimentālas idejas, uz kuru pamata organizācija ir tapusi.3
…