Skolēnu valodas kultūra

Latviešu tautā valodas kultūras jēdziens, šķiet, gadu simtiem ir bijis un joprojām ir aktuāls un jūtīgs. Par to liecina tautasdziesmu dzidrais skanējums, pasaku un teiku valoda un daudzu mūsu vārda mākslas meistaru valoda cauri gadsimtiem. Par to liecina 19.gadsimta jaunlatviešu darbība, pirmās mācību grāmatas un jau tai laikā minētie terminu izvēles principi, kur starp pirmajām prasībām termina izvēlē ir arī labskanīgums. Par to liecina mana personiskā saskarsme ar daudziem dažādu nozaru speciālistiem, kuri izglītību guvuši 20. gadsimta pirmajos gadu desmitos, profesora Jāņa Endzelīna aktīvās darbības laikā, un savā vēlākajā profesionālajā darbībā 20.gadsimta 60.–80.gados lielā cieņā un godā turēja sakoptu valodu, aktīvi sekojot līdzi valodnieku ieteikumiem un piedaloties katrs savas nozares terminu izstrādē. Par to liecina arī tie ap 300 dažādu nozaru speciālisti, kas iesaistījušies Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas darbā, lai piedalītos savas nozares terminoloģijas attīstīšanā atbilstoši mūsdienu prasībām un vajadzībām. Valodas kultūru saistībā ar valodas praksi īsi mēdz raksturot kā valodas līdzekļu optimālu lietojumu jebkurā runas un rakstu situācijā. Tas formulēts īsi, koncentrēti, pareizi, tomēr ne pietiekami. Kultūra ietver ne tikai situācijai atbilstošu kvalitāti, atbilstību normām, prasībām, bet arī kopšanu, attīstīšanu un attieksmi, cieņu. Arī valodas kultūra kā cilvēka kopīgās kultūras sastāvdaļa nozīmē gan sakoptas valodas lietošanu, gan izpratni par sakoptu valodu, tās bagātināšanu, attīstīšanu, lai tādu — labi koptu un bagātu — to atstātu nākamajām paaudzēm. Kā kultūras vērtību. Cilvēka valoda, apģērbs, izturēšanās ir cilvēka kopīgās kultūras rādītājs. Tiesa, dažādās valodas lietojuma situācijās valodas normas ir atšķirīgas. Kas iederas sirma profesora valodā, ne vienmēr iederas jaunieša valodā. Un otrādi. Ja modernais hibrīdvārds tusiņš (no krievu valodas vārda тусовка) vai tā latviskie sinonīmi burziņš, grūstiņš ir visai piemēroti lietošanai jauniešu vidē, tie, visticamāk, kā skabarga dursies ausīs klausītājam kāda profesora lasītā lekcijā. Protams, citā situācijā, piemēram, tā paša profesora sarunā ar saviem mazbērniem, šādi vārdi var būt īsti vietā. Veicot sociolingvistiskās aptaujas valodas lietojumā, valodnieku uzmanības lokā lielā mērā nonākusi sarunvaloda. Literārā un neliterārā, koptā un nekoptā. Sarunvaloda ir tā valodas joma, kurā katrs indivīds brīvi izvēlas vārdus un frāzes un izmanto tos atbilstoši attiecīgajai saziņas situācijai. Savu dzimto valodu, kas parasti ir pirmā, ko indivīds apgūst jau ģimenē, katrs labāk