Romantisms Eiropas literatūrā

Darba mērķis -harakterizēt romantismu kā māksliniecisku virzienu pasaules literatūrā, attēlot tā īpatnības un atšķirības no citiem virzieniem, atzīmēt romantisma nozīmi pasaules literatūras attīstībā, kā arī ar piemēriem harakterizēt romantismu dzejā par darbu.
Romantisms radās 18.-19.gs.Vācijā un nozīmēja emocionālu izsteiksmību dažādu sižetu darbos, ko izmantoja romantisma pārstāvji.
Harakterizējot romantismu, nevar neatzīmēt šā virziena spilgtākos pārstāvjus- Novāliss, brāļus Grimmus, F.R. de Šatobriānu, A. De Lamartinu, V.Igo, A. De Misē, Baironu u.c. Katrs no šiem romantiķiem vienoja kopēja ideja izturēšanās pret dz’ovi augstākās patiesības meklēšana. Tieši romantiķi palielināja literāro žanru arsenālu. Viņi izstrādāja daudz jaunu žanru, īpaši lirisku, kas ir pretstatā racionālajam, netipiskajam 17. gadsimtam.
Vārds „romantisms” etimoloģiski cēlies no spāņu romance, ar ko apzīmēja viduslaiku prozas žanru, kas balstījās uz leģendu, bruņniecisku mīlestību un piedzīvojumus. Romantisms kā apzināts literatūras virziens ar savu programmu un estētisko pozīciju rodas 18.-19.gs. mijā Vācijā, kaut arī romantiski literāri darbi atrodami arī pirms tam.
Jēdziena plašu nozīmi romantisms ir daiļrades metode, kurā dominē rakstnieka subjektīvā attieksme pret attēlojamām dzīves parādībām. Romantiķim īstenības, tās likumsakarību izziņa un analīze, nav tik svarīga kā savas vēlmes izpausmes. Šī vēlme saistīta ne tikai ar viņa paša, bet arī ar viņa laikabiedru un ideāliem. Romantiķis, attēlojot dzīvi, akcentē tās pārveidi, tas ir esošā noraidījumu ideāla vārdā. Tas nosaka romantiķu daiļrades lielāku piesātinātību ar asiem kontrastiem starp īstenību un ideāliem, ar nosacītajām formām (simboli, fantastika, groteska u.c.), ar subjektivitāti vērtējošiem elementiem autora valodā, kā arī ar emocionalitāti,
…